Iesākās Sabata vakars, un veikala pārdevēja, kura bija arī šī veikala vadītāja, jau pilnīgā mierā un ar iepriecinājumu sirdī devās Sabata atpūtā. Bija sajūta, ka viss ir padarīts, ka to nekas nespēs mainīt – neviens telefona zvans no klientiem, neviena īsziņa.

​

Jau rosoties virtuvē un klājot galdu, viņa nejauši pamanīja telefonā ziņu: “Labvakar, vai jums vēl ir tā zilā lampa*? Man to ļoti steidzami vajag!” Tāda uzstājība pievērsa uzmanību. Pirmā doma bija: “Nē, protams, nē! Ir Sabats.” Pagāja neliels brīdis, un Ilze skaidri sadzirdēja sirdsbalsi čukstam: “Zilā lampa ir steidzami vajadzīga!” Nākamais, ko viņa atcerējās, bija Jēzus Kristus īpašais atgādinājums visiem, kas ievēro Sabatu, – ja kaut kas ir nepieciešams veselībai, tad to vajag darīt. Labu darīt Sabatā var, tikai neko pirkt vai pārdot. “Skaidrs,” Ilze nodomāja, “tagad zinu, kā man rīkoties.” Viņa uzrakstīja sievietei, kurai steidzami bija vajadzīga zilā lampa: “Rīt došos uz Rīgu un varēšu jums lampu iedot.” Atbildes ziņā, kuru sieviete atsūtīja, bija jaušams liels prieks un atvieglojums.

​

Bija divi iemesli, kāpēc Ilze izlēma tā rīkoties šajā Sabatā – 2023. gada 7. janvārī. Pirmais – viņa zināja, ka Sabatā Jēzus vēlētos, lai kādam kļūtu labāk un kāds tiktu dziedināts, otrs – tā būs lieliska iespēja liecināt brīdī, kad būtu jāpieņem nauda, bet viņa to neņems un paskaidros iemeslu.

​

Nākamajā dienā satikšanās laiks bija norunāts ap plkst. 14.00. Ceļā uz tikšanās vietu Ilze lūdza Dievu par to, lai šī būtu īpaša liecība un lai Dievs dotu viņai gudrību, kā sievietei no visas sirds un mīlestībā paskaidrot, kāpēc Ilze nevar pieņemt samaksu par lampu, paskaidrot tā, lai sieviete līdz dziļumiem sajustu un saprastu, cik īpašs ir Dievs, mūsu Tēvs.

Ilzes auto lēni ieripoja degvielas uzpildes stacijā, kurā bija norunāta tikšanās. Viņa uzreiz ieraudzīja netālu stāvošā auto sēžam kādu sievieti. Kad Ilzes auto apstājās, sieviete izkāpa. Viņas seju rotāja pateicības pilns smaids.

​

“Vai jūs interesējāties par lampu?” Ilze, saņēmusi drosmi, jautāja.

“Jā, liels jums paldies!” priecīgi atsaucās sieviete un pasniedza Ilzei šokolādi. “Tas jums!” Otrā rokā viņai bija nauda. Tad Ilze teica: “Ziniet, šodien nevajag maksāt. Es esmu kristiete un ievēroju Sabatu, Dieva bausli, kas mums dots.”

​

Iestājās klusums. Ilze skatījās uz sievieti un domāja: “Ko viņa man atbildēs?”

Tad sieviete sacīja: “Ko?! Es arī esmu adventiste!”

Abas no sirds priecājās. Ilze vēlējās apskaut māsu, bet slimības dēļ viņas no apskāvieniem atturējās.

“No kuras draudzes tu esi?” jautāja sieviete.

“No Centra draudzes. Un tu?”

“No draudzes Pārdaugavā. Kā tevi sauc?”

“Ilze. Un kā tevi?”

“Kristīne.”

Abas slavēja Dievu. Kristīne pateicās un bija tik priecīga, jo arī pati tik ļoti nebija vēlējusies Sabatā neko pirkt.

​

Tā noteikti bija abu māsu atbildēta lūgšana, lai abas paliktu uzticīgas Kungam, lai saņemtu dziedināšanu un lai parādītos Dieva mīlestība un žēlastība pār Viņa bērniem.

Lai slava Dievam, mūžīgajam un vienīgajam Visuma Radītājam! Āmen!

​

Ilze Grigore, Septītās dienas adventistu Rīgas 1. draudzes locekle

​

*Zilā lampa jeb kvarca lampa, kas tiek izmantota baktēriju iznīcināšanai.