Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu! Ps. 51:13.

Ja jūs zināt, ko nozīmē būt dzīvam Svētajā Garā un veidot ar Viņu draudzīgas attiecības, jūs nekad nevēlēsities šo sadraudzību un dzīvību zaudēt. Protams, Dievs no neviena cilvēka nekad neatņems savu Svēto Garu, lai gan pats cilvēks var sevi aizvest prom no Svētā Gara.

Svēto Garu iespējams sāpināt jeb apbēdināt (Ef. 4:30) vai apspiest (1. Tes. 5:19). Dāvids neapšaubāmi spilgti atcerējās traģiskās sekas, kādas radīja Saula novēršanās no Svētā Gara. Vecajā Derībā varam lasīt par to, kā Svētais Gars nāca pār cilvēkiem, tos svaidīja, ietērpa un vadīja. Dāvids bija izdarījis tādu smagu grēku, kas Dievam darīja šausmīgu negodu. Taču dziesminieks nevēlējās, lai viņam tiktu atņemts Svētais Gars, un Dievs nožēlas pilnajam ķēniņam arī To nekad neatņēma.

Jaunais Danūnas koledžas docētājs Osvalds Čeimberss vēl nebija izbaudījis tādu dzīvi Svētajā Garā kā ķēniņš Dāvids, taču tā vai citādi viņš saprata, ka vairāk par visu viņam nepieciešama patiesa garīgā dzīve. Čeimberss sāka savus lūgumus pamatot ar Lūk. 11:13 un bija pārliecināts, ka viņam jāliecina par to, ka viņš lūdz pēc Svētā Gara.

Kad beidzot šāda izdevība radās, kalpodams Danūnā pēc dievkalpojuma, Čeimberss liecināja. Cilvēki dziedāja lūgšanu “Pieskaries man atkal, Kungs”, un Čeimberss neapšaubāmi saprata, ka viņa laiks ir pienācis. Viņš bija bezgala priecīgs, ieguvis pārliecību par Svētā Gara klātbūtni savā dzīvē. Vēlāk, atskatīdamies uz šo pāreju, viņš sacīja: “Ja iepriekšējie četri gadi bija bijuši kā elle zemes virsū, šie pieci gadi patiesi bijuši kā Debesis zemes virsū. Lai slava Dievam, pēdējais sāpju pilnais sirds bezdibenis ir piepildīts ar pāri plūstošu Dieva mīlestību. Mīlestība ir iesākums, mīlestība ir vidus, mīlestība ir noslēgums. Kad Viņš ienāk, jūs redzat tikai “vienīgi Jēzu, Jēzu vienmēr”.” Nav brīnums, ka ķēniņš Dāvids nevēlējās zaudēt Svēto Garu.